Stāsts par necilo kartupeli, kas mūsdienās tiek audzēts un patērēts visā pasaulē, aizsākās pirms vairāk nekā 8,000 gadiem augstienē, kas ieskauj Titikakas ezeru Peru. 3,800 metru augstumā inku iedzīvotāji bija vieni no pirmajiem, kas audzēja šo ievērojamo kultūru, izstrādājot metodes, kā to saglabāt skarbos apstākļos. Mūsdienās Peru attiecības ar kartupeli ir dziļākas nekā jebkad agrāk, un tādi lauksaimnieki kā Rosa Cansaya no Amantani salas turpina viņas senču tradīcijas.
Kansajai kartupeļi ir vairāk nekā pārtikas avots — tie atspoguļo dzīvesveidu. Kultivējot rindu laukos bez ķimikālijām vai pesticīdiem, viņa visu gadu audzē četras kartupeļu šķirnes, izmantojot dabisko mēslojumu, piemēram, aitu kūtsmēslus. Kartupeļi Peru jau sen ir bijis galvenais pārtikas produkts, un tie joprojām ir viena no visvairāk patērētajām kultūrām pasaulē, ko pārspēj tikai rīsi un kvieši. Svarīgi ir tas, ka tie ir arī klimatam draudzīgi, radot mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju nekā daudzas citas galvenās kultūras.
Peru lepojas ar vairāk nekā 4,000 vietējo kartupeļu šķirņu, katrai no tām ir savs unikāls stāsts, garša, forma un krāsa. Starp tiem ir dinamiskas Peruāņu, kas nes Peru karoga sarkanās un baltās nokrāsas un rūgto kančillo daudzveidība, kas parāda Andos sastopamo ievērojamo bioloģisko daudzveidību. Kečua kopiena, kurai pieder Kansaja, atzīmē šo daudzveidību, gatavojot kartupeļus tradicionālos veidos, piemēram, izmantojot akmens krāsnis (sauktas Huatia) un pat kombinējot kartupeļus ar īpašu mālu (Čako), lai ārstētu kuņģa slimības.
Kartupeļu nozīme Peru pārsniedz tā kultūras nozīmi. Ražai bija galvenā loma Inku impērijas izdzīvošanā un paplašināšanā, nodrošinot uzturu lielajām pilsētām un armijām. Spāņu konkistadorus tik ļoti iespaidoja kartupeļu noturība un uzturvērtība, ka viņi to ieveda Eiropā 1500. gados. Laika gaitā kartupelis kļuva ļoti svarīgs pasaules nodrošinātībai ar pārtiku, īpaši kara un bada laikā, un tas pat veicināja rūpnieciskās revolūcijas sākšanos, nodrošinot uzticamu pārtikas avotu Eiropas strādnieku šķirai.
Tomēr kartupeļu nākotne Peru tagad ir apdraudēta. Lauksaimnieki ir saskārušies ar problēmām, ko rada arvien nepastāvīgāki laikapstākļi, tostarp aukstāka temperatūra, sals un samazināts nokrišņu daudzums. Šīs problēmas saasina klimata pārmaiņas, kas ietekmē kartupeļu ražu un apdraud šīs vitāli svarīgās kultūras bioloģisko daudzveidību. Tādas organizācijas kā Starptautiskais kartupeļu centrs (CIP) Limā un Cite Papa (Kartupeļu un Andu kultūraugu tehnoloģiju inovāciju centrs) strādā, lai cīnītos ar šīm problēmām. Centieni ietver apdraudēto kartupeļu šķirņu aizsardzību, ieviešot tās jaunos tirgos un attīstot spēcīgākas, izturīgākas kartupeļu šķirnes, kas spēj izturēt klimata spiedienu.
Arī kartupeļu patēriņš Peru gadu gaitā ir svārstījies. Sešdesmitajos gados peruānis vidēji patērēja 1960 kg kartupeļu gadā. Deviņdesmitajos gados šis skaitlis bija samazinājies līdz 120 kg uz cilvēku, jo rīsi un makaroni kļuva populārāki. Tomēr, pateicoties tādām iniciatīvām kā Peru ilgtspējīgas attīstības asociācija (Aders Peru), kartupeļu patēriņš atkal ir nepārtraukti palielinājies, sasniedzot 1990 kg uz vienu cilvēku 35. gadā.
Ar vairāk nekā 6 miljoniem tonnu kartupeļu gadā, Peru tagad ir lielākais ražotājs Latīņamerikā, apsteidzot gan Brazīliju un Argentīnu. Neskatoties uz šiem panākumiem, Peru lauksaimnieki saskaras ar problēmām, kas saistītas ar augsnes degradāciju, kaitēkļiem un klimata pārmaiņu neparedzamajām sekām. Lai risinātu šīs problēmas, zinātnieki izstrādā jaunas lauksaimniecības metodes, piemēram, Fitotron moduļu audzēšanas kameras, kas rada kontrolētu vidi kartupeļu audzēšanai bez slimībām. Šīs tehnoloģijas varētu nodrošināt biežāku ražu, samazinot audzēšanas ciklu no vienas reizes gadā līdz sešām reizēm gadā. Šādiem jauninājumiem varētu būt liela ietekme ne tikai Peru, bet arī tādos reģionos kā Āfrika un Ķīna, kur kartupeļi arvien vairāk kļūst par galveno pārtikas kultūru.
Tādu organizāciju kā CIP centieni sasaldēt un uzglabāt kartupeļu sēklas nodrošina, ka Peru bagātā bioloģiskā daudzveidība tiek saglabāta nākamajām paaudzēm. Kopš 1996. gada vairāk nekā 450 kartupeļu šķirnes ir uzglabātas sasaldētos apstākļos, pasargājot tās no izzušanas. Tas ir apliecinājums Peru centībai saglabāt savu lauksaimniecības mantojumu, vienlaikus raugoties uz globālās nodrošinātības ar pārtiku nākotni.
Peru attiecības ar kartupeli ir spēcīgs piemērs tam, kā lauksaimniecības mantojums un modernās tehnoloģijas var pastāvēt līdzās. Valsts centieni saglabāt tūkstošiem vietējo kartupeļu šķirņu un izstrādāt novatoriskas lauksaimniecības metodes uzsver šīs kultūras nozīmi gan vietējo kopienu, gan globālās pārtikas nodrošinājuma uzturēšanā. Tā kā klimata pārmaiņas turpina izaicināt tradicionālās lauksaimniecības metodes, Peru apņemšanās aizsargāt lauksaimniecības bioloģisko daudzveidību kalpo par paraugu pārējai pasaulei. Pateicoties neatlaidībai, jauninājumiem un cieņai pret tradīcijām, Peru kartupeļiem joprojām būs izšķiroša nozīme nākamo paaudžu ēdināšanā.
